No 1837. gada augusta līdz 1839. gada jūlijam Vāgners Rīgā strādājis par Pilsētas teātra galveno diriģentu. “Rīgas posmā” Vāgnera politiskie uzskati vēl nebija pilnībā nobrieduši. Jaunības gadu simpātijas pret poļiem un vienlaikus cara kronēšanas svētkiem sacerētā himna “Nikolai” (1837) liecina par politisko uzskatu nekonsekvenci. Vāgners izteicies, ka vēlējies šai dziesmai piešķirt galēji despotisku un patriarhālu raksturu, kas uztverama kā zināma attaisnošanās līdz šim deklarēto uzskatu sakarā.
Kopumā viņš Rīgā diriģējis divdesmit koncertuzvedumus, tajā skaitā Vinčenco Bellīni “Kapuleti un Monteki” (” Romeo un Džuljeta”), Volfganga Amadeja Mocarta “Burvju flauta”, Ludviga van Bēthovena “Fidelio”. Radošas darbības sākums ir Bellīni opera “Norma”, kas arī tapusi šai posmā. Viņa laikā teātra repertuārā pirmajā vietā bija Gluks, Mocarts, Kerubīni, Spontīni. Teātri atklāja ar Karla Blūma operu “Marie, Max and Michel”, kas apliecina Vāgnera plašo skatu uz mūzikas pasauli. Vāgners Rīgā aizsācis darbu pie operas “Rienci”, bija neapmierināts ar šejienes publiku. Lai uzlabotu finansiālo stāvokli, ik pa laikam rīkojis simfoniskus koncertus Melngalvju namā, bet ienākumi tikai retumis attaisnojuši cerības. No Rīgas radusies tradīcija sniegt regulārus Vāgnera operuzvedumus, tas radīja spēcīgu kulturoloģisku ietekmi. Sevišķi nozīmīga bija Karla Frīdriha Glāzenapa vadītās Vāgnera biedrības darbība.

Dzīve Kēnigsbergā un Rīgā spēcīgi ietekmējusi “Rienci” komponēšanu, lai gan jau sākumā komponists bijis pārliecināts par darba neveiksmi. Runājot tieši par ietekmi, ko darbs Rīgā radījis mūzikā, jārunā par “Rienci” un tā sižetu, tā ir tīri Rīgas opera, saskaņojoties ar tās sižetu, ar paša piedzīvoto. Tās libreta ideja radās jau 1837. gadā Drēzdenē, kad viņš iepazinās ar tāda paša nosaukuma Bulvera-Litona romānu, librets izstrādāts Jelgavā. Tūlīt arī tika uzsākta mūzikas komponēšana. Jau redzams no biogrāfijas, cik plašā vērienā jaunais autors no paša sākuma iecerēja šo operu, domājot par tās uzvedumu Parīzē, tādēļ var teikt, ka tajā jau bija šī darba veiksmes iedīglis.

Pirmais cēliens sacerēts 1839. gadā Rīgā, otrs pēc pusgada Parīzē, bet vēl trīs pēdējie tapa pēc ilga laika Parīzē 1840. gadā. Sižetiski “Rienci” ir varonis – tribūns, kas grib atbrīvot romiešus no apspiedēju kundzības un nodibināt brīvu republiku (vēsturiski itāļu pilsētvalstu laiks). Tomēr viņa ideālisms nespēj pārvarēt īstenību, pūlim pārāk tīk izpriecas, viņi nespēj sekot varonim. Opera beidzas traģiski. Parīzē tā slavu guva vien 1869. gadā. “Rienci” tēlā jūtamas dziļas paralēles ar komponista paša izjūtām, esot vēlākajā Latvijas galvaspilsētā, taču, tāpat kā citas vēstures problēmas, tie ir tikai minējumi. Rihardam Vāgneram “Rīgas periods” visumā bija svarīgs viņa talanta attīstībā, uzskatu izveidē, tāpat ražīgu radošo meklējumu laiks.

Muzikālajā ziņā operā “Rienci”, Vāgners vēl nav atradis savu ceļu. Nākamais darbs “Klīstošais holandietis” ir pārāks. “Rienci” ir liela piecu cēlienu opera. Vēsturiski revolucionārs sižets no Romas tautas cīņas pret feodālajiem apspiedējiem tika izveidots spožā, pompozā izrādē, raksturīgs piepacelts teatrālisms, sacerēta Spontīni “lielās operas stilā”, kas balstīta uz ārējiem efektiem: grezns, spilgts teatrālisms, krāšņu masu skatu pārpilnība, balets otrajā cēlienā, ugunsgrēks operas finālā, tie visi raksturīgi “lielās operas” motīviem Meierbēra un Spontīni stilā.

Tas ir tas pats virziens, ko Vāgners vēlāk kritizēja, arī Džakomo Meierbēru, tas izpaudās arī traktātā “Opera un drāma”, kur atzīmējis, ka mūzika, kurai operā vajadzētu būt izteiksmes līdzeklim, kļuvusi par galveno motīvu, drāma, kurai būtu jābūt mērķim, kļuvusi par līdzekli. Opera pārvērtusies par āriju un duetu virkni, kas sarausta drāmu sīkos gabaliņos, ir daudz bezsaturīgu melodiju. Šie uzskati komponistam raksturīgi vēl ilgi, radot konfliktus arī vēlākajos gados, strādājot Drēzdenes opernamā. Komponists pats apzinājies savus jaunības maldus un centās tos šādā veidā izpirkt, tātad “Rienci” daudzējādā ziņā ir banāla, tajā daudz vienveidības, bezsaturīgu gājienu.

Secinājums par Rīgas posmu, ka praktiskais darbs operteātrī pozitīvi ietekmēja jaunā Vāgnera daiļrades izaugsmi. Viņš ieguva reālu diriģenta pieredzi, kas ļāva kļūt par vienu no nākotnes izcilākajiem diriģentiem. Tāpat komponistam bija iespēja iepazīties ar provinces mūzikas dzīvi, kas bija progresīvāka nekā skaņradis uzskatīja. Galu galā arī doma par “Rienci” izauklēta tieši Rīgā. Redzama arī interese par vēsturiskiem sižetiem, komponists parāda lielu izpratni par tiem.